LU konferenceZviedrija & Norvēģija 2013. gadā
Vasaras nogalē daiļās LU kora "Minjona" meitenes (turpmāk tekstā - minnas) un diriģents Romāns Vanags devās sildīt ziemeļus - Zviedrijas pilsētu Ūmeo (šī pilsēta, tāpat kā Rīga, izvēlēta par 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētu) un Norvēģijas fjordus Oksnes. Vienojāmies, ka vispirms būtu jāpārpeld Baltijas jūra - tā kā mēs esam meitenes un katrai ir vismaz viena soma (vai mazliet vairāk), bija skaidrs, ka ar peldēšanu nebūs līdzēts...
Kāpām uz prāmja. Uz prāmja kā uz prāmja - katram savas darīšanas. Kāds ēd, kāds atvadās no krastā palicējiem, kāds samīļo līdzbraucējus, kāds dzied, kāds lasa, kāds veldzē slāpes...
Nākamais ceļa posms paiet autobusā, divu lielisku šoferu vadībā, arī tur meitenes laiku pavada iespējami lietderīgi - nododas prāta spēlēm, atkārto sarežģītākās dziesmu partijas, atsvaidzina sejas un kāju dekorācijas, mazliet arī paraud (laikam tomēr kas skaists noticis naktī uz prāmja...) un, taupot spēkus gaidāmajiem darbiem, guļ.
Zviedrijā minnas ātri vien tiek sadalītas un mazās grupiņās dodas nakšņot pie mūsu draugiem - zviedru jauktā kora "ChorAll" viesmīlīgajiem dalībniekiem, kas mūsu atbraukšanai ir nopietni gatavojušies: par minnu gaidāmo koncertu publicēts raksts vietējā avīzē,
stāstīts radio, pilsētā izvietoti plakāti. Šī nopietnā reklāmas kampaņa rezultējas klausītājiem pilnā baznīcā, kas minnu balsis un diriģenta rokas godina ar skaļām ovācijām.
Pa vidu darbiem mums tiek arī izklaides - humorpilna dziedātāja un gide izrāda mums pilsētu, gandrīz visus 3000 bērzus (tie savulaik stādīti, lai aizsargātu pilsētu no ugunsgrēka draudiem), kā arī bijušo cietumu, kas nu pārtapis kultūras iestādē.
Pēc koncerta minnas tiek cienātas ar kūkām un komplimentiem, visi draudzīgi apdāvinās un atvadās - mūsu draudzība ir kļuvusi vēl ciešāka, un prombraucot šķiet, ka tik labi vairs nebūs nekur... Bet ceļš turpinās, un drīz vien jau šķiršanās skumjas aizgaiņā jaunas tikšanās - pirmkārt jau ar ZIEMEĻBRIEDI, kurš pavisam mierīgi pastaigājas gar šosejas malu, nezaudējot cieņu pat kravas automašīnu taurēšanas priekšā. Brieža ragi izsauc minnās tādu sajūsmu, ka pamostas pat visvairāk nogurušās, visas grib kāpt ārā un sasveicināties.
Tomēr šoferīši savalda spiedzošo kori un izkāpšana gaidāma vien pie Ziemeļu polārā loka. Skaidrs, ka izaicinājums tiek pieņemts, un Minnas izrādās vēl lokanākas par loku. Pat ja neizdodas aizsniegt palecoties, var apkampties, atbalstīties pret stabu, pagulēt pēdējā siltajā zemes pleķītī vai vienkārši saglabāt nopietnību un nedarīt neko. Domājot par jaunās paaudzes dziedātāju piesaisti, tiek pieņemts lēmums bildē iekļaut arī "Hello, Kitty" bikses.
Norvēģijas robežu, protams, sargā trollis, bet kora vadība sadodas rokās un sarežģītu pārrunu ceļā nodrošina mums drošu iebraukšanu.
Ziemeļu fjordos mūs sagaida norvēģu draugi, brašo vīru koris "Victoriakoret", un viņu diriģente Viktorija. Kā zināms, mīlestība uz sirdi iet ne tikai caur amora bultām, bet arī daudz nesāpīgāk - caur vēderu, un norvēģi to ir apguvuši lieliski. Atbraukšanas vakarā pasniegtā karsti kūpošā zivju zupa tā silda visu, ko vien iespējams sasildīt, ka pat visvairāk iemīlējušās meitenes sāk palēnām aizmirst mājās palikušos mīļotos, mātes vairs neskumst pēc bērniem, tik apmierināts un laimīgs sieviešu kolektīvs, iespējams, vēl nav redzēts.
Tomēr neviena nav gatava tam, kas sekos vēl turpmākās dienas - kūpināts lasis brokastīs, 7 dažādu zivju ēdieni vienās vakariņās, valis citās, taizemiešu virtuve, pankūkas, kūkas...
Vakara izskaņā meitenes dodas izgulēties omulīgajos koka namiņos, vienā no tiem (sk. attēlā redzamo sarkano mājiņu) savulaik ir gulējusi pati Norvēģijas karaliene. Gods gulēt viņas pēļos tiek mūsu burvīgajai koncertmeistarei Ilzei Dzērvei, un arī viņa tiek nekavējoties iecelta monarhu kārtā, kļūstot par minnu pirmo personīgo karalieni.
Bet minnas jau nav ieradušās ēst un gulēt, minnas ir ieradušās dziedāt. Lai uzturētu nevainojamu formu, meitenes tiek vestas augsta kalna galiņā, turklāt pēc šīs vietējiem tik vieglās un ierastās pastaigas mums ir vēl arī jādzied. Bet, kā zināms, latvieši ir lepna tauta, turklāt dziedātāju tauta, neies jau parādīt, ka kaut ko nevar - dziedam visas, dziedam skaļi, dziedam daudzbalsīgi. Pierakstāmies arī kalna galā esošajā žurnālā, kurā aktīvisti sacenšas savā starpā un atzīmē katru kāpienu virsotnē.
Kā zināms, visam ir otra puse, arī minnu kāpienam ;]
Kāpiena laikā misēklis piemeklē visjaunāko minnīti - Kameni, kura neveiksmīgi savaino potīti, tomēr, par spīti sāpēm, pampumam un problēmām ar koncertkurpēm, varonīgi nodzied visus koncertus un turpina smaidīt. Te redzams, kā galantais gids Tors palīdz Kamenei pievarēt atpakaļceļu lejā no kalna:
Programmā paredzēts arī gājiens caur purvu tām meitenēm, kas nevēlas dziedāt kalna galā, bet gan bākā - šis ceļš izrādās arī saimnieciski ļoti noderīgs, tiek ievākti ogu un sēņu krājumi minnu atpakaļceļam uz mājām.
Kad kalni un purvi iekaroti, atliek vēl tikai jūra. Tam, kā minnas iekaros jūru, nav gatavi pat rūdītie ziemeļnieki, atzīstot, ka turpmāk viņu kora nosaukumam būtu jābūt "Garāko seju koris". Šādas fizioloģiskas pārmaiņas vīriem rada meiteņu pelde Norvēģu jūrā, gandrīz jau Atlantijas okeānā. Cik var noprast, pat vietējie tik vēsā ūdenī cenšas nepeldēt, vismaz ne bez peldkostīmiem... Bet minnas dodas vēl tālāk, okeānā iekšā - neliela zvejnieku laiva ciemata labākā kapteiņa vadībā meitenes aizved roņu medībās. Tā kā ronīši izrādās dikti mīlīgi, medības tiek atceltas, ieročus nomaina fotoaparāti un gaisa skūpsti.
Tomēr vissvarīgākā minnu uzvara ir koncerti vietējā centra - Myres - baznīcā, kā arī minikoncerts tuvākajiem draugiem Toftenes kempingā. Pēc pirmā Norvēģijas koncerta minnas uzzina, ka turpmāk var droši uzstāties kopā ar "Prāta Vētru", jo biļetes uz mūsu koncertiem maksā gluži tikpat. Turklāt klausītāju ir pilna baznīca.
Tā kā ceļojuma laikā divas minnu Agneses - un viens šoferītis - kļuvuši par gadu skaistāki un gudrāki, arī viņu sumināšana ieņem nozīmīgu vietu dienas kārtībā. Kā redzams, kora meitenēm izdevies atrast brīnišķīgus ziedus skarbajā Norvēģijas dabā, arī vietējie vīri neskopojas ar ziediem.
Atvadu koncerts izvēršas bezgala sirsnīgs, tā izskaņā visi, kā parasti, apdāvinās, meitenēm-peldētājām tiek pasniegti Norvēģu jūras princešu diplomi, seko spēles un dejas līdz pat rīta gaismai, viss beidzas ar siltām pankūkām un romantisku atvadu dziesmu norvēģu vīru kora solista izpildījumā. Šī daļa fotografēta netiek, visi ir pārāk aizņemti ar labākām lietām... Brīnišķīgais minnu ceļojums noslēdzas tāpat kā sācies - ar saulrietu Baltijas jūrā, mūsu jūrā. Un tad - mājas.
